Kārtējo reizi pārliecinos par to, ka rakstīt man gribas tikai tad, kad esmu morāli sagrauta. Un tā nu tas ir arī šobrīd.
Kā, lai cilvēks jūtas, ja baudu tam vairs nesagādā nekas no tā, ko tas dara? Sākot ar ēšanu, dzeršanu, gulēšanu un beidzot ar plivināšanos pa skatuvi, dziedāšanu, šefošanu un klusēšanu...
Viss ir piegriezies līdz kaulam.
Fantastiski "draugi", kuriem alkohols un zaļā pūķa lidināšana ir pirmajā vietā. Nenoliegšu, ka man pašai tā gadās, bet, iespējams, tas ir vienīgais veids kā palikt ar viņiem kopā. Kaut ko jau es tajā visā es mīlu.
Iespējams, to veselā saprāta zudumu, kad viss nereālais HC iespaidā kļūst reālāks par realitāti. Tā nav ne lidojuma, ne slidojuma sajūta... Tas ir kas cits. Dīvains vājprāts, kad visi šūpojas kā trakokreklos tērptie Jelgavas hospitālī un smejas kā ieklemmējusies skaņu plate. Par ko? Kas to, lai zina...
Zinu tikai to, ka šīs sajūtas nav domātas man. Tāpēc jau ilgu, ilgu laiku esmu skaidrā. Nu mazuliet apslapināt lūpas tās pašas iepriekšminētās kompānijas dēļ jau gadās, bet tas nav tā, ka iestājas brutāls atmiņas zudums un mīļākā filma ir bezfilma.
Sasodītā vide. Viss varētu būt daudz labāk. Man svarīgāk ir virzīties augšup pa karjeras kāpnēm kaut gan pašas karjeras man vēl nav. Bet fakts, ka kopš vakardienas esmu TPJO TN valdes priekšsēdētāja arī nav zemē metams. Un tās ir lietas, kas uzmudrina un uzliek atbildību - neļauj palaisties un liek cīnīties. Un ja vēl visi man tuvie cilvēki būtu tādi - ar mērķiem un vēlmi tos sasniegt - tas nostrādātu lieliski arī uz manu motivāciju.
sassoodīiits.
***
mazaa_guna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru