change my way.

Kopš vakardienas mans blogs dzīvo mazuliet citur un mazuliet sawādāk.

Ja vēlies turpināt iejaukties manā privātajā dzīvē, tad tev noderēs šis:

http://all-my-loving-gucy.blogspot.com/

ABSOLUT

Visticamak, ka shovakar atrodos apzinaataa sajuutu komaa. Praats, gluzi kaa izlijis piens, kas nespeej nekaadi vairs ierausties atpakalj savaa tetra pakaa, pluust uz visam puseem un kategorsiski atsakaas koncentreeties.
Shodien mani uztrauc laika neesamiiba. Man nav laika izguleeties, nav laika pastraadaat, nav laika padomaat, nav laika celjojumam laika mashiinaa uz Njujorku, nav laika tikt galaa ar pavisam samociitaam attieciibaam, nav laika runaat pa telefonu, nav laika kaartiigi paeest, nav laika atrast sevi. Nafig! Laiks ir viena fakina padariishana un muuzdien taa ir par maz. Deficiits, kas grauzas aciiis, ausiis un dajebkur citur.
Tik daudz gadu jau ir pagaajis un man veeljoprojaam skjiet, ka neesmu izdariijusi pietiekami daudz. Nezinu vai tas ir laika vai manis pashas deelj. Briiziem skjiet, ka dziivi saprotu nu taa - par visiem simts. Kontroleeju situaaciju, juutos pashpietiekama, esmu darbiibaa un man ir labi.
Bet ir briizi [SHIS!!],kad veeljos, lai taa sasodiitaa psaule apstaajas un es varu izkaapt. Man jau sen reibst galva no taa kamiisha skreejiena vinja ritenii. Jeezinj, cik neforshi ir visu laiku justies sev paraadaa, nedot savai sirdij miilestiibu pret dziivi. Manas siltaas sirdsajuutas sleepjas kaut kur inteligjentaa puulii, starptautiskaa videe, pildot augstveertiigus uzdevumus. Jaa, tur es sevi redzu, un tur man ir labi.
Shonedeelja galiigi shaada un nekaada. Dziivoklii kaadi + miljons graadi - sajuuta kaa uz grila. Darba daudz. Emociju daudz. Knjada katru dienu. Gribu kkur ieliist un pabuut ar sevi - ilgi, ilgi. Savaadaak taads domu vakuums. Un sheit es semu neredzu. Tas nav tas, ko veelos dariit. Okei - shobriid citu variantu nav, tachu ir gruuti atstaat sajuutas otrajaa plaanaa un sadziivot ar praatu - mierinot vinju ar domaam par lietaam, taadaam, kaa nauda, kas peec buutiibas ir pilniigi mazsvariigas. Bljin es negribu buut materiaaliste, karjeriste utt. Tas vnk sucks. Es gribu iebraukt tajaas savaas sirdlietaas un tur arii palikt. Cik tas ir reaali? Nu, ja taa, procentuaali - cik cilveekiem tas maz izdodas?
Aij nu vnk jaaiet ellee. Es sevi mekleeju un mekleeju un mekleeju, bet iisti nespeeju atrast. To neviens nekad nesapratiis,bet man nav iisto vaardu, lai aprakstiitu to, kaa juutos. Es nezinu, pat shaubos, vai katrs kaut reizi dziivee ir piedziivojis shaadas sajuutas, kas taa vien kliedz peec kaadas konkreetas atbildes, kuras vienkarshi NAV. PAGAIDAAM!!
Patiesiibaa man gribas vnk izraudaaties par visu, visu, kas sakraajies. Teoreetiski jau no aarpuses viss ir galiigi ok - bet iekshaa maniii.. tas tur.. nu tas... moka mani nost.
FCUK.FCUK.

Esmu Riigaa jau kopsh pagajushaas 3dienas. Brauciens shurp sanaaca vienkaarshi fantastisks. Braucaam ar savu amshiinu, tachu pie tukuma (!!) Guna - lieliskaa atcereejaas, ka aizmirsusi dziivoklja atsleegas Dundagaa. Cik forshi ir tas? Taa nu Riigaa bijaam kkur pus4 no riita, ja nemaldos.
7dien domaaju, ka nolikshu karoti - sajutos galiigi vientulja te, starp visiem cilveeku tuukstoshiem. Labi, ka Klinta mani izglaaba. Bijaam barot Ziirinjus, kuri shoreiz bija aarkaartiigi neatsauciigi, bijaam MC donaldaa un njammajaam seezot ZAALEE. Man likaas, ka driikst :D Tachu - nea. heh. Atbraucaam pie manis uz Mezciemu appiipeeties uudenspiipi. Man izdevaas lieliski, jo pavadot Klintu uz pieturu, es netiku aaraa pa maajas durviim. Liftaa atkal nogjiibu. KKas nav ar manu sirdi. Bet par to kuussh. Tas lai paliek viss kaa ir. Piekaash.
Vakar jau atkal biju uz striipas. Es, Eva, Anete un Klinta pie Klintas Vecriigaa atkal laidaam duumus gaisaa uz pilnu klapi. Naktii pastaigaajaam pa Vecriiigu. Starpcitu - struuklaka pie Kongresu nama naktii izskataas vnk fantastiski. Tad seezot pie Esiisha uz lipiigas, liepainas apmaliites sagaidiijaam Evas Gati, kursh bija tik laipns un atveda mni liiidz Mezciemam.
Taa luuk man iet, taa luuk man iet... gribas paseedeet pirms taalaak skriet ;)
Es vienkaarshi gribu maajaas, shodien vairaak par visu pasaulee gribu savu istabu Dundagaaa i vsjo.Iespeejams, ka mana labsajuuta nekaadi nav saistiita ar vides mainju, iespeejams, ka tas ier tikai veids, kaa veelos tikt galaa ar sevi... tachu ceru, ka jau pariit tikshu maajaas un man paliks labaaak :)

something inside

Man nepatiik, ja dziive kljuust par izdziivoshanas speeli. Man nepatiik, ja durvju abaas pusees paliek iignuma, aizvainojuma un bezvainassajuutas sajuuta. Man nepatiik, ja Toma Greevinja vietaa Radio swh vakaru aizpilda kkaads kkas ar nepatiikamu balsi, bez tam eeteraa tiek raidiita 99% sporta informaacija, ja neskaita paaris reklaamas un dziemas. WTF?
Man nepatiiik, ja datoraa iemaaajo kaads nelabais un atnjem man visas garumziimes un man nepatiiik, ka ar aciim es varu apeest vairakk, nekaa iisteniibaa.

Paareejais viss shai dziivee shodien liekas tiiri cieshams.

Manii ir tik daudz sajuutu, tik daudz spilgtu sajuutu. Viss, ko redzu, dzirdu un juutu peedeejaa laikaa vienkaarshi fascinee mani. Emocijas ir divreiz saasinaataakas. Un, ja es prastu ar guashaam un otaam uzziimeet to, ko juutu, man nekad nepietiktu balta papiira, kuru personalizeet. Briiziem tieshaam nespeeju piedod sev to neprotu skaisti ziimeet, skaisti izteikties, dzejot vai sacereet muuziku. Ir tik skumji apzinaaties, ka riit buushu jau aizmirsusi savu vakardienas saulrieta sajuutu. No mana balkona, te Riigaa, paveras skats uz pussabrukushu eeku, kas dienas gaismaa izskataas tiiri vai atbaidoshi, tachu vakaros, kad cauri izsistajiem stikliem logos lauzas sarkanaa saules gaisma, es nespeeju palikt vienaldziiga. Gluzi taapat kaa naktiis mani sajuusmina tukshaa Bikjernieku iela. Nevienas automashiinas - tikai laternas, dazi maajaas ejoshi cilveeki un luksafora gaismu speeles. Taads monotons ritms naktij, tachu tik fascineejosh. Bljin, es nespeeju aprakstiit taas sajuutas, tik tieshaam. Bet ir labi.

Droshi vien, ka peedeejaa laika vislielaakaa aktualitaate ir Jaanji. Tos pavadiiju VIP kompaanija ar galiigi jauniem un galiigi veciem pie Agiisha Paacee. Bija sasodiiti forshi. Pirmo reizi muuzaa devos kaadu apliigot, pirmo reizi muuzaa izdzeeru tik daudz alus un paliku skaidraa, pirmo reizi muuzaa iepazinos ar spaani un nedaudz arii ar afroamerikaani. Man skudrinjas izskreeja cauri veederam uzreiz, kad izdzirdeeju, ka kaads nerunaa latviski, bet gan angliski. Tad nu arii vakara gaitaa kaadu laicinju nopljaapaaaju ar spaani pie ugunskura. Par dziivi. politiku, kultuuru - par visu. Vot veel viena lieta, kas man patiik aarzemniekos - vinji nav aprobezoti un ir speejiigi izteikties par 80% teeemaam. Vismaz zini, ka ir jeega runaat. Visaa visumaa man priekas, ka shie jaanji tika pavadiiti tik saturiigi un jeedziigi. Arii Aiga un Jaanis vnk gaaz nost no kaajaam ar savu forshumu ^^

Shovakar man ir taads piezemeets garastavoklis. Jau atkal juutos labi ar sevi. Tas ir pozitiivi. Galvaa grozaas dazaadas domas par manu naakotni - zinu tikai vienu - man vajadziiga sava biznesa ideja. Es nekaadaa gadiijumaa neveeleetos visu muuzu straaadat zem kaada tupeles un pelniit vinjam naudu. Man ar steigu vajadzeetu atgriezties aktiivas sociaalaas dziives apritee. Tachu bjc vasaras laikaa gandriiz nekas nenotiek, ar TPJO viss ir kkaa diivaini. Man ir taada sajuuta, ka vajadzeetu tikt iekshaa kaada nopietnaakaa organizaacijaa. Nu taadaa, kur var izlikt visu sevi, savas paardroshaakaas idejas un nebesiities par to, ka atkal nebuus finanseejuma, atsauciibas utt.
Savaadaak taa dziiviite kljuust paaraak rutiinas pilna. Nu tieshi shajaa sociaalajaa jomaa. Man vajag izpausties, sasodiits. Gribu uz skatuves, gribu buut darbiibaa.

čiki briki visi pliki

Esmu lejupielādējusi datorā gandrīz visu August Rush soundtracku. Vnk TIIIIK piedurīgas dažas dziesmas. Mana favorītdziesma ir "Something inside". Tad nu lieku to fonā un sāku savu stāstāmo :)
Man ir labi, es esmu priecīga, dzīve ir skaista. Tikko pamanīju, ka ārā līst lietus. ATKAL. Bet tas ir labi, ūdens nomierina.
Neesot mājās kādu laiku, man ir sanācis vairāk laika sev, savām domām un sevis izprašanai. Viens no secinājumiem ir tāds, ka es esmu par sarežģītu pat sev, kur nu vēl citiem :D
Šorīt man nācās mazuliet satrakoties, jo skiadrs kā diena - es neesmu tas cilvēks, kuru kāds regulēs vai kontrolēs. Un, lai kā es to vēlētos, man ir neiespējami kaut ko savā dzīvē izdarīt tad, kad TU (jebkurš) to vēlas. Es varu sakārtot istabu, apģērbties normāli, nomazgāt traukus, uztaisīt zpd vai vēl da jebko tikai TAD, kad man ir iedvesma. Tāpēc fcuk jū verī verī mač.
Ā, bet par to skaisto dzīvi - tā nudien ir, jo, ja neskaita to, ka jau 2 ar pus nedēļas no manas vasaras ir paskrējušas vēja spārniem, es atkal pa ilgiem laikiem jūtos galīgi priecīga. Man patīk, ja manā dzīvē ir kkāda kustība, svaigas asinis, emocijas, jaunas sajūtas, stresiņš, notikumi utt. Un šī nedēļa bija tieši piemērota man. Ilgi nebiju izkustējusies ārpus Mežciema, tāpēc pārvarēju savu nogurumu un aizbraucu satikties ar Aigu un Māri. Mums bija baltmaize, Cheetos, Siera čipši, lielā kola un galīgi labs garastāvoklis. Un, ja ir maize - tad ir Zīriņi krastmalā. Yeej. Man tik ĻOOOTI patīk barot tieši Zīriņus, tieši Krastmalā. Tie putni ir īpaši. Un vienam no viņiem nebija viena kāja. Otram nebija abas. Pārējie bija daudzmaz normāli :D
Pasēdējām un pasmējāmies tur ilgi un dikti un tad aizsoļojām uz Vecrīgu. Tur bija tāds superīgs āra bārs, ar dzīvo mūziku, dejām utt. Nolēmām pievienoties tur sēdošajai internacionālajai sabiedrībai. Māris mums ar Aigu nopirka kausu ar alu :D Tālāk jau viss ir skaidrs,ja? :D Uhhh, bija vnk kaifīgi tur pasēdēt. Aiga taisīja taaadus jokus, vnk :D Man nācās smieties skaļi, jo skaļi un proootams, ka mums tika iedalīta gandrīz tikpat liela uzmanība, kā foršajam ne-latviešu čalītim un viņa žubītei, kas dejoja kaut ko līdzīgu prātā-sajukušā-četrpirkstu-krokodila dejai. Tas arīdzan bija smieklīgi.
Tomēr mūsu smieklu lēkmes beidzās brīdī, kad sapratu, ka pienācis laiks doties uz pasaules cetru. World Center, kādam, kas nesaprot. WC tiem, kas it ne maz nesaprot. Prikols tāds, ka tuvākais pasaules centrs ir GC :D Beeet man liekas, ka mēs uz turieni gājām pa visgarāko ceļu, kāds vien ir iespējams. Respect Mārim :D Bet tas jau nebija pats "jautrākais". Tur pasaules centri ir tikai 4tajā stāvā un bija jau tumšs, tāpēc arī uz četurto neviens vairs nelaida. Ko nu? Man tiešām smiekli vairs nenāca un acīs jau sariesās asaras. Tik traki nekad nebiaj gribējies :D Nenormālā ātrumā desojām uz MC Donalds, kur, paldies Dievam, viss strādāja kā nākas. Vissvētlaimīgākā sajūta pasaulē, sasodīts.
Tie bija kā svētki, tpc uzcienājāmies ar Cheeseburgeriem un sēdējām tur ilgi, ilgi. Un daudz smējāmies, protams.
5diena arī bija galīgi forša. Manas Aigas un viņas Jāņa izlaidums Teikas vsk. Es Aigai ļoooti gribēju uzdāvināt iedomu sunīti, taču nevienā Mežciemā esošajā veikalā nevarēja iegādāties piemērotu kaklasiksniņu :( Gribēju viņu ielikt kastē, taču tur viņam būtu šauri, tāpēc sunīti viņa droši vien saņems kkad vēlāk.
Tad nu par izlaidumu - tas bija apmēram simts reizes sakarīgās, nekā izlaidumi Dundagā. Potams, par šo gadu es nezinu, jo Dundagas izlaišanos nogulēju. Tomēr tur viss notika ļooti ātri, organizēti un ārkārtīgi saturīgi. Pēc svinīgā aizbraucām pie Kikas uz Juglu paēst, apsveicināties ar Tomasu un iepazīties ar Fidžy. Savācām Aigas mantas no kojām, un kamēr Jānis savās mājās izklaidēja viesus, mēs ar Maigu iegājām pie Māra kojās. Goda vārds - tādu istabu-noliktavu es savu mūžu nebiju redzējusi :D Un Daniels ir galīgi simpātisks.
Vakara daļa ballē bija vnk ģeniāla. Karaokes dziedāšana un dejošana un viss, viss, viss bija vienkārši fantastiskii. Pēc balles ar Jāni un Aigu braucām pie manis uz dzīvokli. Moja mama ņebila mājās, tpc viss bija čikiniekā. Līdz kādiem 5ciem rītā, segās satinušies, gulējām uz balkona un pīpējām ūdenspīpi. Diskusijas bija.. maigi izsakoties... karstas :D Jūtīgās dvēselītes mēs :D Un Jānim "vispār nemaz nedod galvā" :D :D Cik forši ir tas? Galu galā visi trīs aizmigām vienā gultā un no rīta man viss šķita tik skaists un rožains, ka es vnk nevaru :D No priekiem gandrīz nokavēju autobusu uz mājām.
Un vakardiena arī nebija zemē metama. Pamodos 8ņos vakarā uz izlēmu doties uz pirti 12ntajiem. Nemaz nenožēloju, jo man bija baiiigi labi. Es nemaz neatceros, ko un kpc darīju - bet es visu laiku jutos galīgi priecīga. Iespējams, ka tas bija pateicoties Aigas dāvinātajai party cepurītei :P
Vnk party animal.
Un parīt jau Jāņi. Es vnk gribu būt daudzās vietās vienlaicīgi. Šodien Aiga zvanīs Namsonei, lai sarunātu tautiņtērpus. Svinam mēs pie Agrīša VIP pasākumā, kur būs no melnādainā sākot un beidzot ar vēl sazinko :D Būs baigi forši.
Oeki, tgd man jāpiezvana manai Aigai, jo šodien viņa ar Jāni dodas uz Zviedriju. Čivi rivi pivi divi :)

stay still

Es patiešām vēlos, lai kāds man pastāsta, kas ir normāli un, kas nē. Mēs, cilvēki, esam tik sasodīti dažādi, ka man uzmetas zosāda no domas vien, ka kaut ar nelielu daļiņu no visiem agrāk vai vēlāk nāksies rast kopīgu valodu.

Tomēr šodien ir tā diena, kad es nonācu pie secinājuma, ka visupirms vēlos līdz galam iepazīt sevi, pirms sāku veidot attiecības ar vēl kādu. Šobrīd tie pamati ir pagalam nestabili un es nevēlos uz tādiem būvēt savas attiecības. Man nekad mūžā nav šķitis, ka ārkārtīgi būtiski ir atbildēt tikai uz pāris jautājumiem: Kas es esmu? Kas man šai dzīvē ir jādara? Kāpēc man tik ļoti liekas, ka es esmu kaut kas īpašs un, ka arī dzīves ceļš man būs sarežģīts, bet īpašs?
Tā ir visiem?

Un šoreiz tas nebūt nesaistās ar manu milzīgo EGO. Tieši otrādi, EGOnam tiek iedalīta pati pēdējā vieta, jo tieši viņš visu grib vieglāk, ātrāk un vairāk.
Šis nav tas gadījums. Šoreiz briest, kas nopietnāks.
Lai gan - es pati īsti nezinu.
Es nemāku tā līdz galam būt ar sevi, neietekmējoties no apkārtējo spiediena. Man nākas pielāgoties. Es pat šobrīd šaubos vai tā hiperaktīvā un jautrā Guna... vai tā pat esmu es?

Tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā es drīzāk jūtos, kā totāls introverts, nevis izteikts Holēriķis.
Bet nu iespējams, ka tas ir tikai uz šo brīdi.

Dieviņš dod, lai es sagremotu to, kas esmu. Viss ir manī, es zinu.
Nez, daudzi manā vecumā domā par šādām eksistences lietām? Ja, jā - tad es tiešām vēlos par to parunāt.
Man tas ir pat vairāk nekā tikai svarīgi.

Tā taču ir, ka visumā visas enerģijas saplūst vienā kopīgā un tajā ir viss. VISS.

kaut ko tik domaaju un domaaju

Vienkārši rediģēju savu dzīvi.
Man gribas būt savādākai, labākai.
Elementāri stāvēt pāri visām negācijām un neveiksmēm. Es taču to varu.
Man liekas, ka visas, pilnīgi visas atbildes mētājas pie mūsu kājām. Sadzirdēt. Tās saklausīt var pilnīgi visi, tikai retais klausās. Es tiešām vēlos dzirdēt.

Sapratu to, ka regulāri pati sev muldu un čakarēju smadzenes. Man nav nepieciešami cilvēku tūkstoši, lai justos labi. Patiesi laimīga es esmu tikai mirkļos ar sevi, savām domām un mūziku.
Jā, man ir paniskas bailes palikt vienai, bet tas ir vistīrākais egoisms, kas sagrābj manu prātu ik reizi, kad rodas izdevība. Pirmais solis ceļā uz problēmas risinājumu ir tās konstatēšana. Te nu tā ir.

Patīk jau tā uzmanība, atzinība un prožektoru gaismas, taču tas viss nav ilglaicīgi. Kamēr ir tā "galvenā loma uz skatuves", tikmēr jau viss ir brīnišķīgi. Bet, kad gaisma nodziest, tad tomēr nākas palikt ar sevi. Tad paliek baisi.

Kaut kur dziļi manī ir informācija par to, kas es vēlos būt, ko vajadzētu mainīt... Taču tā virsējā pasaulīte un egoisms apgrūtina piekļūšanu pašai svarīgākajai informācijai.

?

Vajadzētu vienkārši iemīlēties un viss.
Sitamies pa pasauli. Visi kā viens un viens kā visi. Kopā un atsevišķi.
Reizēm no tā visa nogurst.
Ikdiena ir krāšņa, pat ļoti, tomēr trūkst TĀS emocijas, TĀS sajūtas, TAS satraukums, kuru rada tikai viena vienīga parādība šajā pasaulē - mīlestība.
Kādreiz man šķita, ka nevar būt tāds mirklis, kad cilvēks pat nedomā, pat nesapņo par kādu citu cilvēku. Es tiešām uzskatīju, ka TĀDS tukšums neeksistē.
Es kļūdījos.
Šobrīd manī ir visas iespējamās sajūtas un arī šis tukšums.
Kādreiz man šķita, ka šāda tukšuma sajūta, iespējams būtu vissvētlaimīgākā sajūta visā pasaulē.
Un atkal es kļūdījos.
Tā ir tieši tik smacējoša, cik smacējošai tai vajag būt, lai pie katras ideālas dienas manā dzīvē klāt tiktu pievilkts viens garšs mīnuss.
Protams, ka vairākus gadus man bija savs personīgais Misters Pasaule, kas vairāk kalpoja kā slimīga apmātība samiksēta ar dievīgiem mirkļiem un koši rozā brillēm. Bet bija labi.
Taču šobrīd tas ir beidzies. Viss - pa īstam. Uz visiem laikiem Sasodīts. Bet tā nu tas ir un es to esmu lieliski sagremojusi.
Šķiet, ka pat esmu gatava kam jaunam, citam. Lai gan.. nezinu.

sometimes

Man šķiet, ka es spēju redzēt cauri mākoņiem. Debesis ir pavisam apmākušās, bet man liekas, ka redzu tās gaiši zilas.

Pēdējā laikā es sapņoju dīvainus sapņus - tādus pravietiskus, pareģojošus. Vispirms jau sapņi par zobiem un nāves. Tad čūska un Dārta, pēc tam dzīvoklis - ala un sliktās ziņas. Vispār galīgi dīvaini. Es redzu dažādas zīmes, kas piepildās. Piemēram melnais kaķis uz ceļa un pēc tam čihh pihs ar Aigas tēti un viņa mašīnu. Sapnis par riteņbraukšanu un zilajiem halātiem. Ak dies, tas ir pārāk dīvaini. Tik daudz sakritību vienkārši nevar būt.
Es vienkārši jūtos dīvaini. Visu laiku.

Un, ja nu es tiešām esmu no citas planētas? :D :D Mani tas tiešām uztrauc. :D hihi.

Labi, par mirstīgo lietām runājot - man ir darbs. Un man tas patīk. Un man par to maksā. Un es dzīvoju Rīgā. Un man ir foršs dzīvoklis ar logiem visas sienas platumā un garumā. Un pa vakariem es eju skriet pa Biķernieku mežu. Un Ralfiņam ir dievīgi izskatīgs tētis :D Pat pārāk izskatīgs. Un jauns un ..ehh :D

Vasara kā gadalaiks ir konkrēti piekāsusi mani. ŠŠŠIIITTTĀĀĀDDDSSS laiks. Tas ir vienkārši psc. Fuj un pē. Nepiedodami. Ja man būtu kāds, kuru vainot šajā jautājumā, tad es to noteikti darītu bez pārtraukuma.

Pagājusī svētdiena pagāja diezgan interesantā atmosfērā. Es, Aiga, Jānis + Martini ar Spraitu un citroniņiem + kkāda filma, kas jau vairs nebija būtiski, jo atkal jau jautrība sita augstu vilni un mēs smējāmies daudz un dikti. Cik forši ir tas? :)

Un pārējās piecas darba dienas Rīgā paskrēja vēja spārniem. Ir tiešām lieliska sajūta visu dienu baroties tikai ar pozitīvām emocijām un smiekliem, vakarā aizstaigāt līdz Sky`am un uzēst biezpiena sieriņu, sēžot uz balkona un lasot grāmatu. Es pat to varētu nosaukt par sava veida harmoniju. Mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot.

Vakardiena arī bija īpaša. Bija pienācis laiks apciemot manu KāmīšDārtu Valdženē. Arī Sabe bija ar mani. Vakars bija pat vairāk kā izdevies. Visupirms Dārtas mamma speciāli mums bija izcepusi keksu. Mmm. Tad gājām iesildīties vakaram pie Laines, kuras mamma bija mums izcepusi ruleti. Mazuliet ķe ķe ķe un daudz, daudz smieklu un bija pienācis laiks doties uz balli, kura arī bija vienkārši lieliska. Vai dzīve nav skaista?

Rītdien atkal atgriezīšos savā Rīgas ritmā. 5dien uz Aigas un Jāņa izlaidumu jāiet. Kur Rīgā var nopirkt foršus balonus uz nūjiņām vai pildītus ar hēliju? Nākamnedēļ, iespējams, uz Dundagu nebraukšu, bet nu tad jau redzēs visu - kas un kā. Bet droši vien jau, ka nē.

Ticība ir viss.

PIETIEK MĪLESTĪBAS MANAS DIVIEM LIELIEM ČEMODĀNIEM

Prātam neaptverami ir tas, cik daudz pozitīvisma un gaišuma tev spēj sagādāt īstie cilvēki. Aiga ir mans cilvēks un par to es viņu tiešām ļoti mīlu.
Vakardiena bija kārtējā labsajūtas virsotne. Aigai līdzi uz Dundagu atbrauca Jānis. Tas jau ir daudz, lai es sāktu justies pietiekami labi. Tad mēs pīpējām ūdenspīpi un dzērām kolu un alu un ĒDĀM čipšus ;) Un smējāmies. Ļoooti daudz smējāmies. Ar viņiem ir tik labi.
Vakarā mana mamma iedeva mašīnu un es, Aiga, Jānis un Sabīne aizbraucām uz Mazirbi. Tas bija vienkārši lieliski pavadīts laiks, ūdenspīpe, tornī kāpšana, dubultJānis, batuts, benzīna deficīts - viss tik nežēlīgi smieklīgi un skaisti. Mana dzīve tik tiešām ir skaista. Tik daudz smieklu citi nevarētu gada laikā izsmiet, cik daudz mēs sasmējāmies vakar. Forši kaut kā.

Ja tā labi padomā - man taču ir viss. Ak dies, cik ļoti skaisti ir to apzināties. Pamazām viss iet uz augšu. Jau rīt no rīta es braucu uz Rīgu un sāku strādāt. Varēšu sēdēt Vecrīgā un ēst saldējumu vai iet uz Krastmalu barot zīriņus. Tas man ļoooti iet pie sirds.


Protams, vakar bija arī Dārtas ieraksts dienasgrāmatā, kas neapšaubāmi tika veltīts man. Bet es tam nolēmu stāvēt pāri un nenolaisties tik zemu, kā viņa. Man šķiet diezgan muļķīgi visas savas negācijas un savas problēmas izklāstīt pus pasaulei. Bet nu, ja tāda ir stratēģija... Es arī droši vien tā darītu, ja baidītos, ko pateikt acīs. Protams, var jau vēl izsaukt Kung-fu Alisi, kas visu var nokārtot :D Bet tā jau tiem vājajiem ir. Es nezinu, es ar visām savām simts riepām, manuprāt, esmu laimīgāka, nekā viņa. Man nekā netrūkst un pati savā dzīvē esmu daudz sasniegusi.... Tā, ka nemaz nesākšu par to visu cepties :) Dārtiņ, turies - es ceru, ka tu savā dzīvē kaut uz mirkli spēsi būt tik laimīga, cik es esmu visu laiku.

BŪS JAU LABI

Ir vienkārši neiespējami justies pilnībā apmierinātai ar visu. Motmillerei taisnība. Tāda ir Guna. Tā nu tas ir. Un šobrīd es esmu neapmierināta par miljons lietām. Jā, šodien es gribu visu uztvert pārāk personiski un saasināti. Manī atkal pamodies revolucionāra gars.
Pēc šī vakara spriežot, man sāk likties, ka ja nebūtu alkohola - cilvēkiem vispār nebūtu par ko runāt. Visa vakara gaitā 88% sarunas raisījās tieši ap šo tēmu. Vai tas nav briesmīgi? Un izskatās, ka es esmu vienīgā, kuru tas satrauc. Cik forši ir tas? Tas nemaz nav forši. Man diemžēl tur nav daudz ko piebilst. Diezgan nesaistoša tēma. Bet, ko, lai dara - ja nevēlos viena skaitīt zvaigznes uz saviem griestiem, tad ... lai iet. Būs jau labi.

Un man nepatīk, ja apēd manus pelmeņus. Tas ir pavisam skumji. Es saprotu, ka gribas ēst, bet tāpēc jau nav jāiztukšo MANS ledusskapis. Okei - vienu cilvēku pabarot - no problemus, bet veselu baruuuu... Mošk manī nostrādā kāds skopums, bet es domāju, ka neviens negribētu, lai viņa ledusskapis regulāri tiek iztukšots ;( Es jau tā dodu visiem lielisku pajumti izklaidēm... Pie mana ēdiena nevajag ķerties :( Tas ir skumji. Bet - būs jau labi.

Man šķiet, ka pēc šīs vasaras viss būs galīgi savādāk. Man gribas būt prom un paspēt noilgoties pēc visa šeit sakultā sviesta. Šobrīd it kā nav tik traki, bet zemapziņā es zinuu visu, kas un kā.

Aah. Man liekas, ka drīz būs 3.šais pasaules karš. Es paskatījos ziņas - Z-Koreja sāk žvadzināt savu ieroču artilēriju un Japānai palīgā iešot Japāna un Krievija manipulē ar savu dabasgāzi un resursiem. Nerunājot vispār par Irāku un Afganistānu, kur šobrīd viss iet pa gaisu.. Nu neticu, ka tas viss ilgi paliks šo valstu robežās. Cilvēce ir sajukusi prātā - pavisam un galīgi. Neizglītotība noved pie šādām sekām. Ehh, skarbi. Bet - būs jau labi.

šorīts.

Šorīt man ir "ahh, kad reiz pārstās līt" sajūta. Nevis "šodien man ir eksāmens" sajūta. Patiesībā es par eksāmenu nedomāju vispār. Visu dienu laikā es tikai, apmēram, 10 sekundes dienā par to domāju un tas pats bija laikā, kad kāds man kaut ko jautāja par šo tēmu. Muļķīgi ne? It kā mani tas interesētu :D

Un šodien es izdomāju, ka nekad nevēlos palikt veca. Es neredzu nekādu jēgu dzīvei ap gadiem 40. Manuprāt, tas ir diezgan šausmīgi. Un es negribu arī bērnus - zinot, cik daudz es patērēju līdzekļus.. humm. Es nekad, nekad nevienam negribētu atdot tik daudz sevis nopelnītās nauda. Nu vienīgi, ja manam vīram būs pāris lieki miljoni. Bet patiesībā - tad, kad es kļūšu slavena - man pašai būs savi :D:D:D Ja jaaa, izklausās absurdi, bet, ko gan var zināt? Dzīvē visādi brīnumi notiek (love)


Cāļuks palūdza viņu šorīt, pirms eksāmena iedvesmot. Tā nu es viņai teicu, manuprāt motivējošākos un iedvesmojošakos vārdus, kas vispār kādreiz izrunāti, ja neskaita Jūlija Cēzara "Skaldi un valdi!".
"Ak tu mana dziļvadziņa Klusā okeāna Austrumu piekrastē! Tu plūsti kā lavīna no Alpu kalniem un aprij visus eksāmena uzdevumus kā lavas straume no Etnas vulkāna itālijā. Tu kā Volga plūsti pa Rietumsibīrijas līdzenuma stepēm un pulcē ap sevi zināšanu spēkus, gluži tāpat, kā nafta ap sevi pulcē dabasgāzi. "


Un vēl man ļoooti nepatīk pucēties piespiedu kārtā. Katram cilvēkam ir savas skaistās un savas neglītās dienas. Un, ja šodien nav paveicies ne ar sejas toni, ne ar matiem un ir jāģērbjas kkādās svētku drēbēs - tas man uzdzen paniku. Man labāk patīk pamosties ar pārsteigumu - ō, es tik labi izskatos un tad visu dienu taisīt prieka strūklaciņas no prieka, nekā tgd speciāli meklēt svētku drēbes un kko tādu. grr.

Jā, vēl man ar steigu ir jāapmierina sava zinātkāre. Es vēlos iemācīties kādu jaunu valodu. Iespējams, vasaras laikā varētu pameklēt kādu pulciņu vai pat simpātisku privātskolotāju :D . Un man gribas, lai kāds no maniem draugiem prot spēlēt ģitāru. Savādāk man nāksies spēlēt vienīgo, ko es māku - blūza to tin ti din dind ind. Nu to, ko Koudijs no Soli pa solim spēlēja, kad jutās bēdīgs.

Sandis teica, ka es esmu spilgta personība. Tik spilgta, ka metu ēnu uz citiem. Man tas liekas sasodīti forši. Pieļauju, ka citi tā nedomā. Bet mans egoisms kā traks tiecas pret šādām frāzēm, tā, ka paldies tev, paldies :D

Rīt ir eksāmens ģeogrāfijā, bet es pat kladi īsti atvērusi neesmu. Konsultāciju laikā esmu uzzīmējusi VISU - no Stellas sākot un ar Hitlera kungu beidzot. Ja man paveiksies tikpat labi, kā informātikā, tad es zinu - nekad vairs nav jāmācās. Tāpat esmu gudra.

Un vasara vienkārši jau sāk dzīvot manī - pieteicos uz demokrātijas projektu Lietuvā un FORŠĀ Dārta uzacināja mani uz Valdženi pie sevis tad, kad Dundagā būs summerfeelings. Tur, pēc aprakstiem spriežot, tas pasākums būs stipri jaudīgāks. He heeiiii labinieks :). Cik forši ir tas? :)

Un un un vakar man zvanīja no Talsu TV. Viņi gribēja, lai piedalos viena sižeta veidošanā par zaļo jumpravu mūsu pilī. Es nokavēju - bet fakts kā tāds ir lielisks. Es būšu slavena, es būšu slavena - la la la.

Uuun 5dien mājās brauc AIGA un arī Jānis viņai līdzi. Man liekas, ka nedēļas nogale būs varenizdevusies.
1dien braucu uz Rīgu (party) un sāku strādāt. Ehh, dzīve ir tik skaista. Un tad kkad drīz jau būs telšu brauciens pie Ilonas blacksilā.

Viss tā pamazām, pamazām nokārtojas. Viss ir jauki.

that makes my life so fuckin` fantastic

It`s getting HOT in here. Let`s take off all our clothes.
Es esmu ar sevi un paliek ievērojami labāk. Patiesībā sanāk, ka es sāku sev iepatikties - tīri forša un ievērības cienīga personība. Es pa vakariem eju skriet ar sevi, pa dienu sauļojos ar sevi, vakakā dārzā pīpēju ūdenspīpi ar sevi un pirms gulētiešanas lasu grāmatu ar sevi. Un ziniet ko? IR BAIGI LABI.
Vismaz atkal nonācu pie atklāsmes, ka pats svarīgākais dzīvē ir būt pašpietiekamiem. Kontrolēt situāciju un neļaut savam garastāvoklim šķobīties atkarībā no tā, cik daudz cilvēku ir man blakus, kopā ar mani vai kkā tā! Tas viss kopš šī brīža paliek otrajā vietā.
Es vispār pēdējā laikā veltu daudz laika savu domu sakārtošanai - kā jau tas bija plānots. Un neliels progress ir manāms. Histēriski smiekli vijas ar asaru jūrām un tā ir zīme, ka prāts attīrās un atbrīvojas no liekā. Es zinu, jo šī man nav tāda pirmā reize.
Starpcitu - es šobrīd esmu atpūtusies no visiem saviem pienākumiem, un šobrīd ceru, ka man būs atkal iespēja izpausties. Un līdz ko es par to sāku domāt, man piezvanīja Sandis un piedāvāja šo un to padarīt TPJO labā. Es to sauktu par labu zīmi, kas norāda uz to, ka drīz man vajadzētu atgriezties atpakaļ ierindā. Man ir lieliskas līdera dotības un vēlme darboties - būtu grēcīgi to nelikt lietā. Tā, ka šobrīd es atveru visas savas čakaras un ļauju tajās ieplūst svaigai informācijai un jaunām iespējām.

Šis rīts ir vājprātīgi KARSTS. Kas notiks pa dienu? :O Būs vien jākūst. Es ļoti priecājos, ka klāt ir vasara. Tā ir kā tāda jauna iespēja, pavisam cita dzīve, kurā brīvība mijas ar dažnedažādiem pienākumiem. Nav vairs tā, ka nevar šo un to skolas dēļ utt.
/jēziņ, ja jūs zinātu, kā šobrīd smaržo mīlestības krūms. tā smarža nupat ielidoja iekšā pa manu logu - tas ir fantastiski/
Āh, un es esmu sākusi mīlēt dabu. Ja kādreiz man tā šķita vienaldzīga un neizraisīja pilnībā nekādas emocijas, tad šobrīd es nespēju beigt sajūsmināties par to, kā viss zied, par nopļautu zāli, par putniem, kas lido tikai pašā vakarā, par to kā aust saule un par to, cik skaisti ir 11ntos vakarā sēdēt manā dārzā vai skatīties pa manu logu. Es mīlu šo pasauli. Tik tiešām.


Un šobrīd es īsti nezinu kā ir labāk - vai lai laiks skrien ātrāk, lai fiksi var piebeigt 12nto klasi un uzsākt studijas augstskolā vai pamazām izbaudīt šo laiku. Ir skaisti arī šobrīd, bet mana iekšējā intuīcija saka, ka viss labākais vēl tikai priekšā un šī te pati intuīcija man saka, ka tas labākais būs kkur ārzemēs - studijas vai projekti - nav ne jausmas, bet tā nu tas būs. Tā ir mana sirdslieta. Jēziņ, man uzmetās zosāda par to domājot. Šķiet, es sāku apjaust, kāds ir mans ceļš šajā dzīve. Uhh, tirpiņas. Es smaidu, bāc! IR IR IR. Es to gaidīju TIK ilgi. Jēziņ, neaprakstāmas sajūtas, tik tiešām.
Es šodien mīlu dzīvi.

Vēl tikai eksāmens ģeogrāfijā un tad.. uhh. Braukšu uz Rīgu un strādāšu pie mammas. Un arī Aiga būs Rīgā. Starp citu - Aiga un Jānis brauks uz Dundagu nākamnedēļ - vai tas nav lieliski? Es mīlu Aigu un Jānis ir ļooti foršs puika ;) Tik tiešām.
Un tad jau Jāņi klāt. Un Jāņus mēs plānojam pavadīt ar tautastērpiem un pašbrūvētu vīnu. Vai arī pie Agīša - viņai uz mājas sienas būs karaoke. Un tad jau jūlijs ar maniem 18 - es gribu visu ko lielu un mīļu. Būtu forši, ja draugi man uztaisītu pārsteigumu un man nebūtu ne par ko jāstreso. Man pat dāvanas kā tādas nevajag - es gribu visu ko mīļu. Arī paštaisītu )(kā, piemēram, alisei uzdāvināja poniju linda un sigita). Tas ir tik mīļi, manuprāt.

Un Timmijs ir apprecējies. Draugos TIK SKAISTAS bildes. Man pat par to ir prieks. Es vienkārši jūtos lieliski.
Ahh, labi, man jāiet uz skolu, savādāk nokavēšu! :P

nevienkārši

Būt savās dzīslās.
Vispirms atrast atbildes uz jautājumiem: Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Kāds ir mans uzdevums dzīvē? Ko vajadzētu darīt savādāk? ... Un tikai pēc tam sākt dzīvot. Tīri vai bail paliek no apziņas, ka pastāv iespējamība savu identitāti atrast tikai ap gadiem 40 vai pat vēl vairāk.
Neizčakarēt savu dzīvi. Tāds ir uzdevums. Bet cik reāli ir tas? Es pati nespēju sev uzsist pa bremzēm, kad kārtējo reizi nākas pārsniegt ātrumu. Kā sacīt jāsaka "Mēdzu jaukt pedāļus ". Tik nežēlīgi grūti ir izprast to "čaw, es no Marsa. No kurienes Tu?" sajūtu. Nez, tā ir visiem vai tikai man?
Ja es rīt dabūšu velosipēdu, tad nav variantu - es viena pati braukšu uz Mazirbi. Tā, lai ar pēdējiem spēkiem pārbraucu mājās un neziot, kas es esmu un, kur es atrodos, iekrītu gultā un aizmiegu. Es vienkārši braukšu tur un varbūt pat arī atbraukšu atpakaļ. Tad jau redzēs.
Laiks, tas ir tik relatīvs jēdziens. Te ir, te vairs nav. Ja man būtu iespēja izvēlēties: nogulēt 5 gadus un tad pamosties kādā tajā konkrētajā dzīves stadijā, kur man būtu jābūt pēc pieciem gadiem, ja es nebūtu gulējusi vai arī izdzīvot visu uz vietas... es, šokējot pati sevi, saku, ka izvēlētos pirmo variantu. Man tik ļoti ir apnicis plēsties un gāzties un celties un velties.. Es gribu tikt uz sava ceļa, sasodīts. Šobrīd ir tā, kā pa miglu.. mana dzīve iet kā pa miglu, kas nekad nepāriet.
Viss mans pozitīvisms ir kkur izčākstējis. Vienkārši trūkst jaunu iespaidu. Nobružāta ikdiena un tas ir viss. It kā jau es esmu forša un mana dzīve ir pilna visādu brīnumu, bet man vajag ko iespaidīgāku. Piemēram, prieks par bi fri reklāmu man pārgāja 2 dienās. Vai ir kāda emocija, kas spēj pie manis noturēties arī ilgāk, sasodīts? Viss pazūd īsā laika brīdī, sprīdī.
Da labi - čav Rasma! Jātiek pāri šim fakinajam manis sabrukumam un tad jau atkal varēs dejot prieka deju un taisīt prieka strūklaciņas.
Laikam, ka tiešām nekad neviens nevienam nepiederēs. Tāds slīdošais grafiks. Draugs uz pusslodzi. Abpusēji. Tas nav forši, bet tā ir dzīve. Es to izjūtu daudz personiskāk, dziļāk. Varbūt tāpēc arī tik ļoti grūti. Bet, ko gan es zinu par citu dzīvēm? Es varētu kaila skriet pret vēju, ja tas kaut mazuliet palīdzētu man šo un to saprast.
Bet tas ir fakts - skriešana tiešām palīdz. Ja 2009. gada šovakarā 20:47 es biju pilnīgi sagrauta, tad 21:18 pēc skrējiena, es biju gatava (kaut tikai nedaudz, bet tomēr) uzsākt komunikāciju ar cilvēkiem.

Bet šobrīd es sāku garlaikot pati sevi, tāpēc eju gulēt. Ceru, ka rīt nogulēšu līdz 8 vakarā un tad iešu gulēt vēlreiz.

PIEKĀST

maziņa mīlestībiņa

VIENKĀRŠI

AIGU ĻOTI MĪLU ES.

“ When I was 5 years old, my mom always told me that happiness was the key to life. When I went to school, they asked me what I wanted to be when I grew up. I wrote down ‘happy.’ They told me I didn’t understand the assignment and I told them they didn’t understand life.”

Ardievu mazais dīvainīt.

Tuvojas tas laiks, kad man atkal vajadzēs pabūt ar sevi. Ieurbšos savās grāmatās, neko nedarīšu, netikšos ar cilvēkiem. Būšu viena kādu laiku. Man tas ir dzīvības un nāves jautājums - sakārtot savas domas un beidzot atkal dabūt to sajūtu - jā, es sevi saprotu, pazīstu un zinu, ko daru, un zinu, KĀPĒC es kaut ko vispār daru. Vai arī nedaru, lai arī vajadzētu vai gribētos. Vajadzīga dziļa, dziļa analīze.
Savādāk es jau pārāk ļoti esmu sākusi mest pāri visu, kas man nav pa prātam. Bišķiņ iet par traku. Bet tāds nu ir mans raksturs + temeraments un vienalga es esmu forša.

Šobrīd es tikai vēl meklēju, cenšos uzzināt, kas īsti es esmu un, kur es atrodos, bet skaidrs ir viens - dienās es gāzīšu kalnus. Likšu lietā visu savu potenciālu un spējas un talantus un visu, visu, ko Dievs man devis. Turamies. I`m coming soon :D

Šodiena bija tāda dīvaina. Tā vietā, lai gulētu savā lieliskajā gultā (bla uz madrača, kas vismaz nečīkst), es piecēlu savu dibuā, uzlakoju nagus un aizgāju uz sporta dienu skolā. Man šķiet, ka mana klase ir galīgi forša un vasarā pēc vairuma es droši vien arī ilgošos. Uhh, cik žēl :D:D Un es sapratu, kāpēc Andreja iesauka ir Majonēze un, kpc Zvirīti vajag saukt tikai par Zibeni Makkvīnu. Žetons Sabīnei par vienīgās sievietes būšanu komandā. Un, ja mēs neesam uzvarējuši, tad kāds norm. dabūs pa ķobi :D Mēs taču esam vislabāki.
Eh par Nicetu (šodien) vispār NEKĀDĀ GADĪJUMĀ nedrīkst NERUNĀT. Ka es jums saku - tā žubīte bija appīpējusies zāli vai arī saostījusies sērskābi. Ja kāds augstāks spēks to būtu nofilmējis un uzfilmējums pēkšņi iekristu manās rokās no debesīm, es droši vien dejotu prieka deju. Un, ja man būtu jāizvēlas vai nu parādīt to video skolas direktoram vai nerādīt nevienam, es droši vien to demonstrētu rīt skolā uz projektora tās filmas vietā, ko kāds tur grasās rīt rādīt. Tā lūk. Ne jau katru dienu Niceta lec un kliedz un rāda ar pirkstu un histēriski smejas. To vajadzēja redzēt, sasodīts!

Un visiem karboratorveidīgajiem es vēljoprojām dziedu dziesmu - fuck you, fuck you very, very much. Nē, man nepāriet.

Un, ja uz skumjākas nots...
Diemžēl jāsamierinās ar faktu, ka nekas nav mūžīgs. Agrāk vai vēlāk itin viss mūsu dzīvēs zaudē savu jēgu, nozīmi, spēju eksistēt. Derīguma termiņš ir ierobežots. Sūdīgi paliek tad, kad apzinies, ka nekam vēl nevajag beigties. Kad beigas uzrodas jau pašā sākumā... Vai arī viss pārtrūkst vidū. Vai arī eksistē apziņa, ka tev atlicis stipri īsāks laiciņš līdz termiņa beigām, nekā tam vajadzētu būt. Sasodīta netaisnība.
Tas kaut kā stipri sāp. Pat, ja nesaistās ar mani tik cieši, cik ar kādiem, man tuviem cilvēkiem. Es šobrīd gribu runāt vispārīgi, jo zinu, ka šis nav ne pirmais, ne pēdējais morāli smagais brīdid manā vai manu cilvēku dzīvēs. Un nav jau tā, ka šobrīd tā lēni garām slīdētu viena vienīgi tāda situācija. Tādas ir pat 5cas. Sakritība? Nedomāju viss. Manuprāt, tā ir kāda zīme. Tikai vēl nekādi nevaru izlemt ar ko tā saistīta.
Kā jau esmu teikusi - es sajūtu, ka kaut kam drīz ir jānotiek. Bruks, gāzīsies, šķelsies, mainīsies - tā tam jābūt. Varbūt šīs ir tās zīmes, kas norāda uz kaut kā veca, jau ilgu laiku pastāvējuš aiziešanu. Bet varbūt arī nē...
Katrā ziņā, kad dzīves tunelis tuvojas tai gaismai augšā, manuprāt, svarīgi ir nenokavēt pateikt svarīgāko. Tas ir smagi un pat pārāk smagi. Bet tu nekad nevari zināt, kad būs par vēlu... Un tad ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Ir smagi, bet vērtīgāk ir ar to tikt galā. Es zinu, ko runāju, jo man tā bija ar Ragnāru. Tas ne pārāk lielais kašķis starp mums.... nu netika atrisināts līdz galam. It kā jau runājām utt, bet tā nebija TĀ attiecību stadija, kurai vajadzēja starp mums būt. Un es nepaspēju pateikt svarīgāko, atvainoties. Miljoniem reižu šo domu esmu pārcilājusi galvā un ticiet vai nē - manī miera nav. Nenovēlu to sajūtu nevienam.

Uuuun vismaz beidzot manā galvā ir aptuvena skaidrība par vienu no miljons lietām, kuras es ne vella nesaprotu. Es esmu ... naiva? Nekad mūžā nebija ienācis prātā, ka nāksies kaut ko tādu atzīt. Protams, ne jau naiva po žizņ, bet attiecīgajā jomā pat pārāk. Par ko es domāju? Kā man vispār varēja likties, ka..? Un galu galā KĀPĒC tik nenormāli ilgi? Es nezinu vai tas ir beidzies, tiešām nezinu. Daļa manis gavilē un dejo prieka deju, jo JĀĀ, viss, šķiet, ir koņec tā pavisam un galīgi. Otra daļa manis cer, ka tas nekad, nekad, nekad nebeigsies. Nav jau tā, ka nav NEKĀ :( Ak jaaa. Nu katrā ziņā pagaidām vajadzētu būt mieram. Bet vai tiešām?

Bet drīz es tapšu atpestīta no Dundagas sloga un vismaz uz kādu laiku varēšu sākt jaunu dzīvi, jaunā vidē. 88%, ka mamma mani ņems pie sevis darbā. Viņa beidzot nopirka savu dzīvokli un tas MAN nozīmē tikai vienu - RĪGA, opaaa. Es vnk būšu PROM. Šobrīd man šķiet, ka neviens cits fakts pasaulē mani nevarētu iepriecināt vēl vairāk :) Es ceru, ka viss patiešām izdosies. Vēl tikai eksāmens ģeogrāfijā un viss, viss, viss.
Tā lūk.
JAUKU DIENU!

Ja šaubies par cilvēku,
neielaidies ar viņu darīšanās,
bet,ja ielaidies, -
tad vairs nešaubies.