Man ļoti ātri pukst sirds.
Man liekas, tā neizturēs.
Ieklausoties vienmuļajā pasaules mutuļošanā, top skaidrs tā diena - mēs esam vientuļi. Visi kā viens un viens kā visi. Es sasienu savas rokas, lai nespētu aizbēgt no dienām, kas smacē gluži kā tonna smilšu, kas uzbērtas uz krūtīm. Sapīties vienmuļajā vientulībā ir tik viegli... Un tik ļoti bail ir no tās aiziet. Katru reizi, kad rodas vēlme bēgt un beidzot ir izdevies spert soli uz brīvības pusi, pieradums satver aiz rokas tik cieši, ka uz ādas paliek zilumi, kas sāp un katru mirkli atgādina par to, kur ir mana "īstā" vieta. Uz laiku zūd drosme, lai mēģinātu pamest šo nolādēto vietu vēlreiz.
Čūsku bedre. Divkājainas indes mucas staigā pa perimetru un cenšas iekarot teritoriju, kura tāpat nekad nevienam nepiederēs. Tādi ir cilvēki. Maldināju sevi ar domu, ka mēs pierīvēsimies viens otram, bet atziņu, ka cilvēki nemainās nogrūdu dziļi sevī. Arī es nemainos, tāpēc jau smoku un sadegu ik dienas no jauna.
Es vienmēr brīnījos, kāpēc man dāvātās puķes tik ātri novīst. Es vienkārši biju aizmirsusi tām pieliet ūdeni. Ķēdes reakcija.
TEVI es mīlu.
***
mazaa_guna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru