stabs. stabs. stabs. stabs. koks. koks. žogs. žogs. māja. māja. logs. logs.
vaiij. kas ar mani?
Tik vienkārši brīžiem šķiet visus piekāst, saraukt pieri un nesaprast par ko iet runa, jā mani tik tiešām sauc Guna. Ik dienas prātā maisās kāda doma - kas es esmu un kāda ir mana loma? Un kā dēļ vērts celties ir atkal,ja vairumam cilvēku tāpat viss pie pakaļas. Vienkāršāk vienmēr būtu piecelties un aizcirst durvis, bet kurš būs tas burvis, kas pateiks man, kurp iet? A ko man tagad - raudāt vai smiet? Pašai vienmēr šķiet, ka spēks ar mani, bet, kad jāsāk skriet, tad labāk turi mani. turi mani.
Saspiest pirkstos sekundi no dzīves, un neļaut tai kustēt ne milimetru uz priekšu. Ak dievs- man šķiet, es tūlīt kliegšu. Vārdu trūkst, lai pateiktu kā jūtos un brīžos grūtos pat nav neviena, kas palīdzētu, vai vismaz saprast spētu, es sabrūku, sabrūku, sabrūku... un tad atkal ceļos, kaut neredzot jēgu, tam, ko daru - BET ES TO VARU. Sažņaudzu kulaku dūrē un turpinu stūrēt uz to pusi, kur jau esmu bijusi apmēram miljards reižu. Ar cerību, ka šoreiz viss būs savādāk, ja ne pat labāk, bet nesanāk, jo viss jau sēž līdz kaulam.. pat Paulam :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru