ritu ritu ritu

Tik maz laika un tik daudz iespēju...
Katru rītu pamostoties mēs savās apziņās „ieelpojam” jaunu dienu – simtiem labu un simtiem ne tik labu mirkļu. Ik vakaru pirms, iemigšanas mēs ar smagu vai viegli izelpu „izelpojam” ārā visu dienā piedzīvoto. Mūsu izelpa sajaucas ar pārējām gaisa molekulām, lai jau nākamajā rītā kļūtu par kāda dienas sastāvdaļu. Nav zināms, kāds mirkļu sajaukums trāpīsies tieši mūsu izelpā, bet „skaidrs kā diena” – mēs varam kontrolēt to ietekmi uz mūsu prātiem, zemapziņām un sirdīm. Traukties tiem garām? Laisties tieši cauri? Vai varbūt labāk projām? Un, ja nu tie nāk līdzi?
Var jau mazliet arī paiet pretim. Tad nebūs tik ilgi jāgaida. Kaut par nieka pussolīti pietuvoties kādai iespējai. Ikviens labprāt traucas pretī labi pārbaudītām vērtībām, kuras sniedz dvēseles piepildījumu. Bet tikai retais saņem drosmi, lai pats dotos nezināmajā. Bailes attur. Un ar bailēm ir tā – reizi pa reizei nākas nostāties tieši „aci pret aci”, tieši pretī tām. Tikai tā tās var uzvarēt. Tad, kad tas ir paveikts, nieka pussolīša vietā esam nogājuši jau vairākus metrus.
Ne vienmēr kaut kur ir jāiet. Reizēm daudz patīkamāk ir atrasties tieši vidū un izbaudīt „vidūbūšanas” priekšrocības. Ir tik ļoti patīkami ļaut iespējām un mirkļiem griezties ap mums, nevis pašiem rotēt ap tām. Nonākot vidū dzīve kļūst krāšņāka un piepildītāka. Tik daudz piedāvājumu, tik daudz variāciju. Brīžiem pat šķiet, ka es vidū varētu atrasties visu savu dzīvi. Tiesa gan, skaidru prātu pastāvīgi, esot visa centrā, nav iespējams saglabāt ilgi. Visa tā kņada un griešanās, tā apreibina un nogurdina.
Ko visvairāk vēlas noguris cilvēks? Manuprāt, viņš vēlas tikt prom. Projām no vidus, prom no ceļa, pa kuru vienmēr kāds nāk pretim, projām no visiem un galu galā projām arī no sevis paša. Tā notiek, kad tik ierasti dzestrais gaiss pēkšņi kļūst „smags” un molekulām pietiek vietas tikai riņķošanai ap savu asi. Tādā aprobežotā ierobežotībā nevar paelpot. Sajūta kā retinātā gaisā. Tik tiešām nav citu variantu, kā tikai celties un doties uz vietu, kur neviens nevienu nemeklēs.
Reizēm, lai arī, cik maz gaisa nebūtu un, lai arī cik ļoti gribētos tikt prom no visa un visiem, vieglāk ir, ja kāds tomēr nāk līdzi. Tas rada drošības sajūtu un rada mieru. Reizēm noderīgi ir „mest pie malas” visus principus un doties līdzi tam, kas labāk zina, kur jāiet. Kas zina – varbūt sanāk pa ceļam.
Kopā var doties cauri visam – debesīm, ellei, spēka zudumam, eiforijai, mīlestībai un kaut vai Otrajam Pasaules karam. Garām visām likstām un apkārtējo vienaldzībai. Kopā var iet arī garāku ceļu. Tas nekas, ka sanāk „izmest” līkumu.
Un brīdī, kad diena tuvojas noslēgumam un elpot kļūst vieglāk, ir īstais brīdis sacīt „paldies” saviem līdzgājējiem un ceļa rādītājiem un turpināt ceļu vienam. Tālāk jau nekas nebeidzas. Tālāk viss sākas no gala. „Izelpo” visus piedzīvotos mirkļus, viegli nopūties un aizmiedz. Līdz rītam!