rupjā

Tieši un konkrēti - Aiga neceļ telefonu, Aiga skype ir nepieejama, Aiga par mani raksta savā blogā, Aiga ēd kūkas - apmēram varētu apēst simts, ja, kas. Un Aiga aizbrauc uz Rīgu. Es gribu Aigu pie sevis, nevis Rīgā. Besīgi!
Un vēl bez tā visa man ir galīgi neforši. Ja man būtu teikšana, tad tagad ārā būtu vismaz + 15 grādi, manā skolā mācītos tieši par vienu cilvēku mazāk, cilvēki pārstātu runāt par to sasodīto politiku un es valdītu pār pasauli. Šodien vispār kaut kā - galīgi nekā. Klau, es gadījumā neesmu no citas planētas? Un ja nu es esmu tā brutāli iesākusi čīkstēt - tad man vēl sāp kakls. Ak es mazā, nelaimīgā dvēselīte, sasodīc.
Bet ir arī labā ziņa. Man šķiet, ka drīz es atkal būšu formā. Izrādās, ka es tomēr mazuliet vēl mīlu sevi. Tad, kad paliek tumšs, tad, kad es atrodos viena savā istabā un domāju un lasu, un rakstu un apgaismoju savu prātu. Man patīk tās sajūtas. Ja man būtu teikšana - tās nekad nebeigtos, tāpat, kā nekad nebeigtos skolā ceptās picas 1dienas rītos. ja vien man būtu teikšana...Es tomēr esmu forša. Un nekas, ka es esmu vienīgā, kas tā domā :D Man jāpierod pie šīs domas.
Un nē, Sandi, lai cik ļoti es lieliska nebūtu savā amatā un tā tālāk - es netaisos savu dzīvi saistīt ar politiku. Tā smird. Tā ir netīra un nožēlojama. Un tā nepavisam neatbilst manam domu lidojumam un dvēseles stāvoklim. Es droši vien vai nu valdīšu pār pasauli vai arī dejošu zaļā pļavā ar basām kājām vai arī dziedāšu tikai sev zināmu melodiju vai arī strādāšu kkur, kur es varu šefot pēc sirds patikas. ō jā. Es tagad paralēli sarakstos ar Aigu, ja kas - un viņa liek man rakstīt blogu. Un viņa man iemācīja baigi slikto frāzi :D P*S SŪDU. Šoreiz es to attiecināšu uz savu zpd. Labi, viss, man jāiet rakstīt domraksts. tikai 400 vārdi. vjo koņec!