Tuvojas tas laiks, kad man atkal vajadzēs pabūt ar sevi. Ieurbšos savās grāmatās, neko nedarīšu, netikšos ar cilvēkiem. Būšu viena kādu laiku. Man tas ir dzīvības un nāves jautājums - sakārtot savas domas un beidzot atkal dabūt to sajūtu - jā, es sevi saprotu, pazīstu un zinu, ko daru, un zinu, KĀPĒC es kaut ko vispār daru. Vai arī nedaru, lai arī vajadzētu vai gribētos. Vajadzīga dziļa, dziļa analīze.
Savādāk es jau pārāk ļoti esmu sākusi mest pāri visu, kas man nav pa prātam. Bišķiņ iet par traku. Bet tāds nu ir mans raksturs + temeraments un vienalga es esmu forša.
Šobrīd es tikai vēl meklēju, cenšos uzzināt, kas īsti es esmu un, kur es atrodos, bet skaidrs ir viens - dienās es gāzīšu kalnus. Likšu lietā visu savu potenciālu un spējas un talantus un visu, visu, ko Dievs man devis. Turamies. I`m coming soon :D
Šodiena bija tāda dīvaina. Tā vietā, lai gulētu savā lieliskajā gultā (bla uz madrača, kas vismaz nečīkst), es piecēlu savu dibuā, uzlakoju nagus un aizgāju uz sporta dienu skolā. Man šķiet, ka mana klase ir galīgi forša un vasarā pēc vairuma es droši vien arī ilgošos. Uhh, cik žēl :D:D Un es sapratu, kāpēc Andreja iesauka ir Majonēze un, kpc Zvirīti vajag saukt tikai par Zibeni Makkvīnu. Žetons Sabīnei par vienīgās sievietes būšanu komandā. Un, ja mēs neesam uzvarējuši, tad kāds norm. dabūs pa ķobi :D Mēs taču esam vislabāki.
Eh par Nicetu (šodien) vispār NEKĀDĀ GADĪJUMĀ nedrīkst NERUNĀT. Ka es jums saku - tā žubīte bija appīpējusies zāli vai arī saostījusies sērskābi. Ja kāds augstāks spēks to būtu nofilmējis un uzfilmējums pēkšņi iekristu manās rokās no debesīm, es droši vien dejotu prieka deju. Un, ja man būtu jāizvēlas vai nu parādīt to video skolas direktoram vai nerādīt nevienam, es droši vien to demonstrētu rīt skolā uz projektora tās filmas vietā, ko kāds tur grasās rīt rādīt. Tā lūk. Ne jau katru dienu Niceta lec un kliedz un rāda ar pirkstu un histēriski smejas. To vajadzēja redzēt, sasodīts!
Un visiem karboratorveidīgajiem es vēljoprojām dziedu dziesmu - fuck you, fuck you very, very much. Nē, man nepāriet.
Un, ja uz skumjākas nots...
Diemžēl jāsamierinās ar faktu, ka nekas nav mūžīgs. Agrāk vai vēlāk itin viss mūsu dzīvēs zaudē savu jēgu, nozīmi, spēju eksistēt. Derīguma termiņš ir ierobežots. Sūdīgi paliek tad, kad apzinies, ka nekam vēl nevajag beigties. Kad beigas uzrodas jau pašā sākumā... Vai arī viss pārtrūkst vidū. Vai arī eksistē apziņa, ka tev atlicis stipri īsāks laiciņš līdz termiņa beigām, nekā tam vajadzētu būt. Sasodīta netaisnība.
Tas kaut kā stipri sāp. Pat, ja nesaistās ar mani tik cieši, cik ar kādiem, man tuviem cilvēkiem. Es šobrīd gribu runāt vispārīgi, jo zinu, ka šis nav ne pirmais, ne pēdējais morāli smagais brīdid manā vai manu cilvēku dzīvēs. Un nav jau tā, ka šobrīd tā lēni garām slīdētu viena vienīgi tāda situācija. Tādas ir pat 5cas. Sakritība? Nedomāju viss. Manuprāt, tā ir kāda zīme. Tikai vēl nekādi nevaru izlemt ar ko tā saistīta.
Kā jau esmu teikusi - es sajūtu, ka kaut kam drīz ir jānotiek. Bruks, gāzīsies, šķelsies, mainīsies - tā tam jābūt. Varbūt šīs ir tās zīmes, kas norāda uz kaut kā veca, jau ilgu laiku pastāvējuš aiziešanu. Bet varbūt arī nē...
Katrā ziņā, kad dzīves tunelis tuvojas tai gaismai augšā, manuprāt, svarīgi ir nenokavēt pateikt svarīgāko. Tas ir smagi un pat pārāk smagi. Bet tu nekad nevari zināt, kad būs par vēlu... Un tad ar to būs jāsadzīvo visu mūžu. Ir smagi, bet vērtīgāk ir ar to tikt galā. Es zinu, ko runāju, jo man tā bija ar Ragnāru. Tas ne pārāk lielais kašķis starp mums.... nu netika atrisināts līdz galam. It kā jau runājām utt, bet tā nebija TĀ attiecību stadija, kurai vajadzēja starp mums būt. Un es nepaspēju pateikt svarīgāko, atvainoties. Miljoniem reižu šo domu esmu pārcilājusi galvā un ticiet vai nē - manī miera nav. Nenovēlu to sajūtu nevienam.
Uuuun vismaz beidzot manā galvā ir aptuvena skaidrība par vienu no miljons lietām, kuras es ne vella nesaprotu. Es esmu ... naiva? Nekad mūžā nebija ienācis prātā, ka nāksies kaut ko tādu atzīt. Protams, ne jau naiva po žizņ, bet attiecīgajā jomā pat pārāk. Par ko es domāju? Kā man vispār varēja likties, ka..? Un galu galā KĀPĒC tik nenormāli ilgi? Es nezinu vai tas ir beidzies, tiešām nezinu. Daļa manis gavilē un dejo prieka deju, jo JĀĀ, viss, šķiet, ir koņec tā pavisam un galīgi. Otra daļa manis cer, ka tas nekad, nekad, nekad nebeigsies. Nav jau tā, ka nav NEKĀ :( Ak jaaa. Nu katrā ziņā pagaidām vajadzētu būt mieram. Bet vai tiešām?
Bet drīz es tapšu atpestīta no Dundagas sloga un vismaz uz kādu laiku varēšu sākt jaunu dzīvi, jaunā vidē. 88%, ka mamma mani ņems pie sevis darbā. Viņa beidzot nopirka savu dzīvokli un tas MAN nozīmē tikai vienu - RĪGA, opaaa. Es vnk būšu PROM. Šobrīd man šķiet, ka neviens cits fakts pasaulē mani nevarētu iepriecināt vēl vairāk :) Es ceru, ka viss patiešām izdosies. Vēl tikai eksāmens ģeogrāfijā un viss, viss, viss.
Tā lūk.
JAUKU DIENU!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru