Labrīt!

Gandrīz aizgulējos. Gandrīz nokavēju skolu. Gandrīz jau jātaisās uz vasaras darbiem matemātikā. Gandrīz vakar pastrādāju. Gandrīz man patika izrāde "Aijā Žužu bērns kā lācis". Ehh, nu ko tur daudz.
Čau, mani sauc Guna un es esmu gandrīz pavisam laimīga. Un ziniet, kad es būšu pavisam laimīga? Tad, kad man blakus būs kāds Mr. īstais un tad, kad bučojoties ar vienu es nedomāšu par kādu citu. Īstenībā tāda fakina sajūta. PAr to raksta grāmatās, žurnālos, rāda TV... Un, kad man tā gadījās 1. reizi, man likās, ka tā ir tikai stulba sagadīšanās vai kas tāds. Bet nu - kad tā jau ir apmātība, ieradums... ehh. Sūdīgi man, sūdīgi viņiem. Es nespēju reāli funkcionēt, ja manā galvā eksistē tikai kāds VIENS, kurš tur ir jau n-tos gadus un nemaz netaisās nekur kustēt. Nelietis. Bet gan mēs šīs attiecības vēl nokārtosim. Un .. nu jā. Whatevaa.
Vakar man piezvanīja EDGARS. Latviešu Breds Pits. Vnk konfekte (mm) un teica vārdus, kas pacēla mani spārnos: Čau Guna! Te no Bi Fri. Visai režisoru komandai ir ļoti iepatikusies tava ekspresintervija, mēs plānojam to nedaudz apstrādāt un laist gaisā jau nedēļas beigās. Vai tev nav nekas iebilstams? :) - NEEEEEEE, protams, ka NAV, dariet to ātrāk! :D Jēziņ, es taču esmu forša. Un Aiga un Jānis arī ^^ Ak mēs trīs mazie Holivudnieki. SMAIDAM.
Un vēl Guna bija aizbraukusi uz Sezonas atklāšanu Sauleskalnā ar DJ, kā Ex Da Bass utt. Mūzika bija vnk āaaaah, dievīga. Tāds tanci tanci. Dod man vēl, sasodīc!
Un es zinu, ka tas ir diezgan intīmi utt, iespējams, bet šī ir mana dienasgrāmata un neskatoties ne uz ko, es te vēlos piefiksēt savas sajūtas. Džeki no Talsu TPJO nodaļas ir pēdējie murmuļi, īstenībā. Man jau poh. Taču tomēr - tie nav džeki, tās ir sievietes ar mazu krāniņu. Ne viņi ko sajēdz no meitenēm, ne no dzīves. Uzspicē savu galiņu un aidā! Zīmuļi tādi :)
Un labii, Džunārs nu soļos uz skolu, lai kā arī... negribētos, sasodīc :)
MĪLU VISUS :)
bet dažus mazāk.