nevienkārši

Būt savās dzīslās.
Vispirms atrast atbildes uz jautājumiem: Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Kāds ir mans uzdevums dzīvē? Ko vajadzētu darīt savādāk? ... Un tikai pēc tam sākt dzīvot. Tīri vai bail paliek no apziņas, ka pastāv iespējamība savu identitāti atrast tikai ap gadiem 40 vai pat vēl vairāk.
Neizčakarēt savu dzīvi. Tāds ir uzdevums. Bet cik reāli ir tas? Es pati nespēju sev uzsist pa bremzēm, kad kārtējo reizi nākas pārsniegt ātrumu. Kā sacīt jāsaka "Mēdzu jaukt pedāļus ". Tik nežēlīgi grūti ir izprast to "čaw, es no Marsa. No kurienes Tu?" sajūtu. Nez, tā ir visiem vai tikai man?
Ja es rīt dabūšu velosipēdu, tad nav variantu - es viena pati braukšu uz Mazirbi. Tā, lai ar pēdējiem spēkiem pārbraucu mājās un neziot, kas es esmu un, kur es atrodos, iekrītu gultā un aizmiegu. Es vienkārši braukšu tur un varbūt pat arī atbraukšu atpakaļ. Tad jau redzēs.
Laiks, tas ir tik relatīvs jēdziens. Te ir, te vairs nav. Ja man būtu iespēja izvēlēties: nogulēt 5 gadus un tad pamosties kādā tajā konkrētajā dzīves stadijā, kur man būtu jābūt pēc pieciem gadiem, ja es nebūtu gulējusi vai arī izdzīvot visu uz vietas... es, šokējot pati sevi, saku, ka izvēlētos pirmo variantu. Man tik ļoti ir apnicis plēsties un gāzties un celties un velties.. Es gribu tikt uz sava ceļa, sasodīts. Šobrīd ir tā, kā pa miglu.. mana dzīve iet kā pa miglu, kas nekad nepāriet.
Viss mans pozitīvisms ir kkur izčākstējis. Vienkārši trūkst jaunu iespaidu. Nobružāta ikdiena un tas ir viss. It kā jau es esmu forša un mana dzīve ir pilna visādu brīnumu, bet man vajag ko iespaidīgāku. Piemēram, prieks par bi fri reklāmu man pārgāja 2 dienās. Vai ir kāda emocija, kas spēj pie manis noturēties arī ilgāk, sasodīts? Viss pazūd īsā laika brīdī, sprīdī.
Da labi - čav Rasma! Jātiek pāri šim fakinajam manis sabrukumam un tad jau atkal varēs dejot prieka deju un taisīt prieka strūklaciņas.
Laikam, ka tiešām nekad neviens nevienam nepiederēs. Tāds slīdošais grafiks. Draugs uz pusslodzi. Abpusēji. Tas nav forši, bet tā ir dzīve. Es to izjūtu daudz personiskāk, dziļāk. Varbūt tāpēc arī tik ļoti grūti. Bet, ko gan es zinu par citu dzīvēm? Es varētu kaila skriet pret vēju, ja tas kaut mazuliet palīdzētu man šo un to saprast.
Bet tas ir fakts - skriešana tiešām palīdz. Ja 2009. gada šovakarā 20:47 es biju pilnīgi sagrauta, tad 21:18 pēc skrējiena, es biju gatava (kaut tikai nedaudz, bet tomēr) uzsākt komunikāciju ar cilvēkiem.

Bet šobrīd es sāku garlaikot pati sevi, tāpēc eju gulēt. Ceru, ka rīt nogulēšu līdz 8 vakarā un tad iešu gulēt vēlreiz.

PIEKĀST