Ja godīgi, tad es šobrīd pat īsti vairs nezinu, kas ir pareizi un, kas nē. Viss taču it kā plūst un mainās, tikai atsevišķi gadījumi kāpj uz tā paša grābekļa, dzied to pašu dziesmu utt. Man kaut kā nevelk. Frāzes "piedod, mīlu, atceries, kā bija utt" ir nodeldētas līdz pēdējam. Tik ļoti, ka kļuvušas caurspīdīgas un problēmas nesagādā aiz katra "piedod" saskatīt nevis vainas sajūtu, bet gan labi ieeļļotu mehānismu, kas katrā šaubīgā situācijā vienkārši atkārto "piedod, piedod, piedod". It kā tas būtu kāds mierinājums.
Bet mierinājuma nav. Tikai sakāpinātas emocijas un vēlme dauzīt galvu pret sienu, lai taču beidzot atnāk vaļā tā klape, kas aiztur tik būtisko informāciju - nekas nav kārtībā. Ne laiks, ne gadalaiks, ne totāla sabiedrības maiņa nemaina cilvēku. Ja viņā ir iekšā visi šiti un šaizes, tad tās tur atradīsies līdz brīdim, kad pats cilvēks ar visu savu būtību izlems atbrīvoties no liekā. Un varbūt tikai tad būs vērts parunāt.. Ir kaut kā nedaudz grūti. Es nezinu. Vienkārši distanci, Guna. DISTANCI! Metāla priekškars priekšā un balle beigta. V I S S.
Šodien prāmējam uz Zviedriju. Valsts kā tāda mani nesaista. Nasing spešl. Bet tā daļa uz prāmja gan varētu būt spešl spešl jā. Es nekad jurā neesmu bijusi tālāk par 4to sēkli, tpc vajadzētu būt ekšnam. Un tiiiik vnk foršs prāmis. ROMANTIKA. Galīgi jauns un foršs un jaudīgs. 3dienas būšu tālēs zilajās... ehh.
Nu vairs nav laika rakstīt... ir jau.. bet negribas.
čaw rasma!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru