Es esmu ar sevi.
Un beidzot ir labi.
Pirmais, ko rīt nopirkšu, ejot uz skolu būs kola. Šobrīd liekas, ka varētu ar domu spēku vien idzert 5 litrus. Un tomātu čipšus. Vajag un viss.
Pēdējās dienās, pēdējā laikā un varbūt pat pēdējās nedēļās es nejūtos gluži kā savā ādā. Neesmu iejutusies arī neviena cita ādā, bet enīvei - sajūtas visā visumā tādas ne pārāk patīkamas. Es vairs nevēlos runāt. Ne vārda. Un būtu jauki, ja arī pārējie klusētu. Šķiet, ka tāpat nav, ko teikt. Kāda jēga runāt par VISU NEKO. Daudz jaukāk būtu vienkārši skatīties acīs. Ja ko ļoooti ievajagas - varētu rādīt ar rokām, kājām, kaut ar nabiņu. Bet vislabāk tomēr būtu atrasties visiem kopā, bet nekomunicēt nemaz. IT NE MAZ. Ehh, vienkārši būt kopā... būt kopā...
Katru dienu manu noraizējušos prātu plosa domas par revolūciju. Es jūtu, ka tas, kasir tagad - tas ilgi vairs nepastāvēs. Un mani neapmierina fakts, ka vairums vēljoprojām sadzīvo ar konservatīvu domāšanu. Un jo īpaši mani spēj nokaitināt Motmillere. Ak dies - nu runā viņa pilnīgus šitus.
Bet nu jā - viss kaut kā kļūst daudz saspringtāks it visās vidēs - ģimenē, draugu lokā, skolā, valstī, pasaulē... visumā. Drīz būs kāds lūzums, es zinu. Jūtu.
Ahh, un es esmu iemīlējusies. Edvarts. Edvarts Kalens no Twilight. Ak dies, viņš ir tieši tāds, par kādu es visu mūžu esmu sapņojusi. Pēc tā es tiecos. Ehh, ja vien tāds eksistētu arī reālajā dzīvē.. un, ja eksistētu - štrunts par vampīrismu. Tik tiešām. Viss pārējais atsver toooo :D
Ak. Guna iet lasīt Krēslu. Mazuliet ir apmātība ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru