Es jūtos galīgi iztukšojusies. Tāda beziedvesmas būtne ar tukšu skatienu kaut kur dziļi pulksenī. Sajūta tāda, it kā obligāti būtu jāskaita sekunes līdz tam. Drīz tas notiks. Vēl tikai pavisam īss mirklītis. Reizēm liekas, ka tas jau ir klāt un reizēm liekas, ka tas nenāks vispār. Un, ja liekas tad sasitas.
Ō forši - tikko saplēsu krūzi. Pilnu. Vnk fakina sajūta šodien. Varētu iet sauļoties uz vilciena sliedēm.
Visa kā par daudz. Bet ne vella nepietiek, lai es justos labi.
Es atkal jūtos kā mazs bērns, kas smejas par stulbiem jokiem un pats visu laiku spļauj ārā dumjas frāzes.
Ne, neee tas ir tāpēc, ka visapkārt man ir tikai tas, kas tā vien bāž acīs visu, kas sāp un padara traku. Tāpēc arī tas garīgais sūdīgais.
Un mērķtiecības, motivācijas trūkums.
Kas ir aizsniegti griesti?
Apziņa, ka par zemiem.
Un kas ir noķerts vējš?
Tas, ka par lēnu skrien
PS. tā bija mana mīļākā krūze.
PS.PS. - vācot lauskas pamatīgi sagriezu pirkstu. plākstera nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru