Nepārtraukti gribas meklēt attaisnojumu tam, kas es esmu un tam, kāpēc es esmu tieši tāda un ne savādāka. Man ar sevi vien nepietiek. Pareizāk sakot, esmu badā. Izsalkums pēc tādiem mirkļiem, tādiem cilvēkiem, tādas pasaules, kurā es varētu teikt visu ko jūtu, nedomājot par sekām un par to, ko domās citi. Es tevi mīlu vai man nepatīk tavas kurpes vai es tevi šodien nedaudz ienīstu. Un tā vienkārši iet klāt un teikt. Skaidri un gaiši. Nekaunoties, bez sekām.
Šobrīd man liekas, ka cilvēki kā tādi rēgi bez sejām runā to, ko kāds vēlas dzirdēt vai arī tikai to, ko viņiem ļauj apkārējo spiediens. Vai tas nav nožēlojami? Atzīstu - tas man vienmēr ir sagādājis un sagādās problēmas. Man no pasaules noslēpumu nav. Es runāšu. Un tāpēc ir tik ļoti grūti pieņemt noteikumus, kuri manā apziņā vienkārši neeksistē.