?

Vajadzētu vienkārši iemīlēties un viss.
Sitamies pa pasauli. Visi kā viens un viens kā visi. Kopā un atsevišķi.
Reizēm no tā visa nogurst.
Ikdiena ir krāšņa, pat ļoti, tomēr trūkst TĀS emocijas, TĀS sajūtas, TAS satraukums, kuru rada tikai viena vienīga parādība šajā pasaulē - mīlestība.
Kādreiz man šķita, ka nevar būt tāds mirklis, kad cilvēks pat nedomā, pat nesapņo par kādu citu cilvēku. Es tiešām uzskatīju, ka TĀDS tukšums neeksistē.
Es kļūdījos.
Šobrīd manī ir visas iespējamās sajūtas un arī šis tukšums.
Kādreiz man šķita, ka šāda tukšuma sajūta, iespējams būtu vissvētlaimīgākā sajūta visā pasaulē.
Un atkal es kļūdījos.
Tā ir tieši tik smacējoša, cik smacējošai tai vajag būt, lai pie katras ideālas dienas manā dzīvē klāt tiktu pievilkts viens garšs mīnuss.
Protams, ka vairākus gadus man bija savs personīgais Misters Pasaule, kas vairāk kalpoja kā slimīga apmātība samiksēta ar dievīgiem mirkļiem un koši rozā brillēm. Bet bija labi.
Taču šobrīd tas ir beidzies. Viss - pa īstam. Uz visiem laikiem Sasodīts. Bet tā nu tas ir un es to esmu lieliski sagremojusi.
Šķiet, ka pat esmu gatava kam jaunam, citam. Lai gan.. nezinu.