Vienkārši rediģēju savu dzīvi.
Man gribas būt savādākai, labākai.
Elementāri stāvēt pāri visām negācijām un neveiksmēm. Es taču to varu.
Man liekas, ka visas, pilnīgi visas atbildes mētājas pie mūsu kājām. Sadzirdēt. Tās saklausīt var pilnīgi visi, tikai retais klausās. Es tiešām vēlos dzirdēt.
Sapratu to, ka regulāri pati sev muldu un čakarēju smadzenes. Man nav nepieciešami cilvēku tūkstoši, lai justos labi. Patiesi laimīga es esmu tikai mirkļos ar sevi, savām domām un mūziku.
Jā, man ir paniskas bailes palikt vienai, bet tas ir vistīrākais egoisms, kas sagrābj manu prātu ik reizi, kad rodas izdevība. Pirmais solis ceļā uz problēmas risinājumu ir tās konstatēšana. Te nu tā ir.
Patīk jau tā uzmanība, atzinība un prožektoru gaismas, taču tas viss nav ilglaicīgi. Kamēr ir tā "galvenā loma uz skatuves", tikmēr jau viss ir brīnišķīgi. Bet, kad gaisma nodziest, tad tomēr nākas palikt ar sevi. Tad paliek baisi.
Kaut kur dziļi manī ir informācija par to, kas es vēlos būt, ko vajadzētu mainīt... Taču tā virsējā pasaulīte un egoisms apgrūtina piekļūšanu pašai svarīgākajai informācijai.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru